No 26.08.-04.09., Serbijas pilsētā Vrnjačka Banja norisinājās U-20 Eiropas čempionātā finalturnīrs, kurā vietu izcīnijusi bija arī Mārča Obrumaņa vadītā Latvijas U-20 izlase. Lepojamies ar Rīgas Volejbola skolas volejbolistiem Ralfu Andrejevu (RVS/MSĢ), Eduardu Dūdenu (RVS/MSĢ), Markusu Vensbergu (RVS/MSĢ) un šī gada Rīgas Volejbola skolas absolventiem Renāru Vinšteinu, Maratu Selivanovu, Ralfu Kļaviņu, kas izlases sastāvā cīnijās par uzvarām finālturnīrā.
Izlase guvu uzvaru divās no septiņam spēlē, apspēlējot Somijas un Austrijas vienaudžus. Tādejādi grupu turnīru nosledzot 7.vietā
Ralfs Andrejevs par finālturnīru: "Uzskatu, ka šis Eiropas čempionāts gan man, gan komandas biedriem pavisam noteikti paliks atmiņā, kas to lai zin, kad mums vēl būs tik grandioza iespēja parādīt sevi, uz tik plašas volejbola skatuves. Iegūtā pieredze turnīrā, noteikti palīdzēs un noderēs nākotnē, it īpaši, tādiem džekiem kā mēs, kas vēl ir jauni un kam pieredze ir jāmēğina “uzsūkt” cik vien var.
Manuprāt, čempionāts bija vairāk izdevies, nekā neizdevies. Uzskatu, ka mums izdevās, ļoti labi spēlēt pret pretiniekiem, kas “uz papīra” bija vairāk mūsu līmeņa komanda, un pret kurām spiedienam vajadzētu būt lielākam, taču mēs pratām ļoti labi noskaņoties tieši šāda veida spēlēm un rādīt kvalitatīvu sniegumu.
Nevēlos izcelt to, kas neizdevās, taču es domāju, ka mēs vēlējāmies sīkstāk pacīnīties, atņemt punktus, tabulas augšgala komandām.Lielākais šī turnīra ieguvums ir katra čempionāta spēle, kur tev ir dota iespēja sevi pierādīt no labākās puses, katra pozitīvā darbība, un cīņasspars laukumā pārstāvot Latviju, kas ilgi paliks atmiņā.
Es domāju, ka jebkurš sportists teiktu, ka nav labāka sajūta sportā par to, kā uzvilkt savas valsts izlases kreklu, nodziedāt himnu un atdot visu enerğiju uz laukuma, cik vien tu vari, pārstāvot savu valsti. Lai to panāktu, manuprāt, ir jātic saviem sapņiem un uz tiem cītīgi jātiecās, jo tāpat vien no sapņošanas nekas nenotiks. Vai es pirms dažiem mēnešiem būtu domājis, ka es nospēlēšu Eiropas U20 čempionātā septiņas pēles, visdrīzāk ka vairāk “nē”, nekā “jā”. Taču saprotu to, ka vairāku gadu darbs ko esmu ieguldījis treniņos jau palēnām sāk atmaksāties, bet tas nenozīmē ka ir jāapstājas."